Pirts bija pazīstamas jau tālā senatnē, un ne tikai kā sanitāri higiēniskās iestādes, bet arī kā ārstniecības, atpūtas un cilvēku pulcēšanās vietas. Senajā Grieķijā pat bija izdots īpašs likums, kurš visiem iedzīvotājiem paredzēja regulāru pirts apmeklējumu. Bija nozīmēti arī speciāli uzraugi, kas sekoja šā likuma izpildei. Bet Senās Romas impērijā būvēja veselus pirts kompleksus – termas, kas kā ēku tips izveidojās 2. gadsimtā pirms mūsu ēras. Termas parasti izcēlās ar kolosāliem izmēriem, bagātīgu apdari un iekšējo sakārtotību, un tajās vienlaikus varēja atrasties ap 2500 cilvēku. Tomēr par lielāko termu tiek uzskatīta Romas imperatora Diakletiona (284.–305. m. ē.) izveidoto, kurā vienlaikus varēja mazgāties pat 3500 cilvēku. Šajā termā bija izvietotas 3000 vannas un trīs milzīgi baseini, no kuriem viens bija aptuveni 1500 m2 liels.

Gandrīz visas termas sastāvēja no šādām savā starpā funkcionāli saistītām telpām:

-ģērbtuves;                                                                                    -sviedrēšanās zāles;                                                                      -baseina ar parastās temperatūras ūdeni;                                           -mazgātavas ar siltu ūdeni;                                                               -karstas tvaika pirts;                                                                    -baseina ar aukstu ūdeni.

 Bieži termas kompleksā vēl ietilpa arī vingrošanas zāle, sporta spēļu laukumi, masāžas zāle, bibliotēka, sarunu istaba, bufete. Elitārajās termās bija pat paredzētas telpas teātra uzvedumiem. Kā redzams, termas veica ne tikai pirts funkcijas, bet vienlaikus tās bija arī kultūras, sporta un izpriecu centri. Tās apkalpoja masieri, frizieri, muzikanti un vesela virkne cita personāla.

  Senie romieši devuši tiešām lielu ieguldījumu pirts attīstībā. Visur, kur ieradās romiešu leģionāri, pirmām kārtām viņi būvēja termas. Tvaicētavu krāsnis bieži kurināja ar naftu. Grīdas tika sasildītas līdz 50–60 °C temperatūrai, un tās kalpoja par tvaika rašanās avotu; pa šādām grīdām staigāja speciālās koka sandalēs.

 Citās valstīs romiešu termas tika pārveidotas. Turcijā, piemēram, tvaiku ieguva ļoti oriģināli: akmens grīdu sasildīja ar karstu gaisu un pēc tam aplēja ar karstu ūdeni – rezultātā tika iegūts ūdens tvaiks.

  Gadu gaitā ļoti daudz kas pirts būvniecībā un funkcionalitātē ir mainījies, tomēr galvenie principi ir palikuši agrākie. Protams, nebūvē vairs tik plašas pirtis kā termas Senajā Romā, bet viens otrs celtnieks arī mūsu dienās cenšas aizgūt kādu ideju no termām. Tagad pirts funkcijas ir ievērojami sašaurinātas, tās vairs neveido par kultūras centriem, bet gan tāpēc, lai apmierinātu vienas vai vairāku ģimeņu higiēniskās, ārstnieciskās u. tml. vajadzības.

  Pēdējos gados pirts būvniecību var uzskatīt par diezgan ikdienišķu pa­rādību. Pirtis būvē ne tikai individuālie būvētāji vai dzīvokļu īpašnieki, bet tās ierīko arī iestādēs, pilsētu domēs un pat Ministru kabineta pagrabos. Domāju, ka šeit nekā nosodāma nav, jo pēc darba (dažreiz – arī darba laikā) cilvēkiem va­jag relaksēties, satikties, apmainīties ar domām. Tomēr galvenais jautājums – kādu pirti būvēt, jo jebkurā pasākumā ir iespējamas pārmērības, un domāju, ka kādreizējie «pirts skandāli» pie mums ir sais­tīti tieši ar pārmērībām. Tāpēc šajos rakstos gal­ve­nokārt aplūkosim vienkār­šas pirtis, kas nepieciešamas vienai ģi­me­nei, bet pie jau esošās pirts dažādus papil­dinājumus atkarībā no savām ma­te­ri­āla­jām iespējām katrs būvētājs var izvē­lēties pats.

  Pirts ārstnieciskās īpašības ir zinā­mas jau kopš seniem laikiem. Pirts bija neatņemama lauku sētas sastāvdaļa arī Latvijas brīvvalsts laikā. Diemžēl, attīsto­ties urbanizācijai un pārvācoties uz dzīvi ciematos, pirts savu nozīmi arvien vairāk zaudēja. Tās vietā tika ierīkotas vannas istabas, kurās, sākumā ne pārāk regulāri, tika padots karstais ūdens. Tomēr pat vismodernākā vannas istaba nevar aiz­stāt pirti.

  Kādas tad ir galvenās pirts vērtības? Pro­tams, galvenais pirts uzdevums – lai tajā, neatkarīgi no laika apstākļiem, varētu kārtīgi nomazgāties. Šādu iespē­ju nodrošina arī duša ar siltu ūdeni. Tur­klāt uzbūvēt dušu ir nesalīdzināmi vien­kār­šāk nekā pirti. Un tomēr lielākā daļa cilvēku priekšroku dod pirtij, jo to ir grūti salīdzināt ar dušu. Pirtī var ne tikai no ādas nomazgāt netīrumus, bet tajā no­tiek arī pirts mikroklimata labvēlīga fizio­lo­ģiskā iedarbība uz organismu – pa­stip­­ri­nā­tās sviedru izdalīšanās dēļ tiek at­tīrītas ādas poras, kas, iespējams, nav normāli funkcionējušas gadiem, kā arī no orga­nisma tiek izvadīti vielmaiņas ga­laprodukti, atvieglojot nieru darbību, un ar kosmē­tiku saistītie atlikumi (pēdē­jais, protams, svarīgāk ir sievietēm).

  Regulāra pirts lietošana ir ļoti iedar­bīgs līdzeklis veselības uzlabošanai, bet, ņemot vērā, ka neesmu mediķis un šā un turpmāko rakstu nolūks ir pastāstīt par pirts celtnie­cību, par tās lietošanu vairāk nerunāšu. Piebildīšu vien, ka karsēties pirtī ir bauda gan lielajiem, gan mazajiem, bet daudziem tā ir kļuvu­si pat par organisku nepieciešamību.

 Kā jau atzīmēts iepriekš, vienu laiku pirti centās aizstāt ar vannas istabu. Pirts atdzimšana sākās pirms gadiem trīsdesmit. Tā kļuva nepiecie­šama sportistiem – lai nodzītu lieko sva­ru, resnīšiem – lai novājētu, partijas dar­boņiem – lai izklaidētos, bet parastajiem cilvēkiem – lai uzlabotu garastāvokli un paceltu darbaspējas. Tagad gandrīz katrs jaunsaimnieks vismaz perspektīvā paredz pirts izbūvi, bet daži jaunsaim­nie­cības apgūšanu sāk tieši ar pirts celtniecību. Sākumā tā ir pagaidu mītne un noliktava, bet pēc dzīvojamās mājas uzbūvēšanas pirts jau var veikt savus tie­šos pienākumus. Šādu risinājumu var uz­ska­tīt par racionālu, jo nav jābūvē pa­gaidu māja. Dzīvojamās mājas būvnie­cība aizņems ilgu laiku un lielus līdzek­ļus, bet pirti var uzbūvēt dažās nedēļās.

 Pirts cienītāji nežēlo ne laiku, ne materiālos līdzek­ļus, lai uzbūvētu kaut nelielu pirtiņu, šim nolūkam atrodot vie­tu pat ļoti mazā apbūves gabalā. Viņu vēlmes ir pilnī­gi saprotamas, jo pirts mik­ro­klimata un pro­cedūru lab­vēlīgā iedar­bība uz cilvēka or­ganismu ir vispār­zinā­ma. Bez tam pirti bieži izmanto par atpūtas vie­tu, kur pare­dzēta arī vie­su uzņemšana un svinī­bas.

 Pirms sākt pirts būv­nie­cību, vispirms jāiz­lemj, kādu pirti vēlamies uzbūvēt. Pie mums popu­lārākās ir sau­sās pirtis jeb saunas un slap­jās jeb tvaika pirtis. Saunas pie mums bieži sauc arī par somu pir­tīm. Tomēr liels bija šā raksta autora pār­stei­gums, apmeklējot vairākas tradi­cionālās pirtis Somijā. Lai gan Somijā tās sauc par saunām, tomēr arī tur tiek «uzmests gars». Vis­pirms karsēšanās no­rit ļoti ne­lielā gaisa mitrumā un augstā tempera­tūrā, bet pēc tam «uzmet garu» un kar­sē­šanos turpi­na jau paaugstinātā gaisa mitrumā. Tur­klāt somi apgalvoja, ka tieši tās ir īstās somu pirtis un ka tā ir bijis jau kopš se­niem laikiem (agrāk autors uz­skatīja, ka tipiskās somu pirts ir saunas un ka tur nepārtraukti tiek uztu­rēts pēc iespē­jas sausāks gaiss).

 Slapjās jeb tvaika pirtis pie mums daž­reiz sauc arī par krievu pirtīm, un tām parasti tiek ierīkota arī atsevišķa mazgā­šanās telpa. Bet galvenā atšķirība starp abu veidu pirtīm ir gaisa temperatūrā un gaisa mitrumā. Cilvēks augstu tempera­tū­ru var izturēt daudz labāk, ja relatī­vais gai­sa mitrums ir mazs. Tiek uzskatīts, ka tvaika pirtīs karsēšanās notiek 50–60 °C temperatūrā un relatīvais gaisa mit­rums tajās ir 60–70%, bet saunās temperatūra ir 70–110 °C un relatīvais gaisa mitrums – 5–25%. Tomēr jāat­zī­mē, ka arī tvaika pirtīs vispirms karsē­jas samērā sau­sā gaisā un tikai pēc tam «uzmet ga­ru», karsēšanos turpinot lielā gaisa mitrumā. Lai veicinātu sviedru iz­da­līšanos, tvaika pirtīs parasti iz­manto pirts­slotas, ko nedara saunās. Ja saunā izmanto pirtsslotas, tad pa­aug­sti­nās re­la­tīvais gaisa mitrums un aug­sta­jā tem­pe­ratūrā iespējams pat iegūt apdegumus.

 Abu veidu pirtīs tvaiks tiek radīts, pirts krāsns nokaitētos akmeņus aplejot ar ūdeni. Gaisa mitrums pirtī ir atkarīgs no tā, cik bieži un ar kādu ūdens daudzumu tiek aplieti pirts krāsns akmeņi.

 Sauna ir somu vārds, un tas nozīmē noslēgtu telpu, t. i., vārds «sauna» neapzīmē pašu tvaicēšanās procesu, bet gan pirts telpu funkcionālo bloku. Labi izkurinātā saunā gaiss ir ļoti sauss, bet, kad uz akmeņiem lej ūdeni, gaisā uzreiz palielinās dedzinošā tvaika daudzums, kurš īsā laikā atkal kļūst sauss. Var uzskatīt, ka saunā var būt kā ļoti sauss, tā arī mitrs gaiss. Saunās parasti atsevišķa mazgāšanās telpa netiek paredzēta, bet tās cenšas būvēt dabisko vai mākslīgo ūdenstilpju tuvumā, kas dod iespēju baudīt kontrastainas tvaicēšanās un ūdens procedūras. Tomēr, neskatoties uz ūdenstilpju esamību, saunās parasti ir dušas telpas, kas tāpat, papildus savam galvenajam uzdevumam – nodrošināt mazgāšanos, dod iespēju veikt kontrastainas ūdens procedūras. Bieži blakus saunai izbūvē arī baseinu, kuru izmantot ieteicams pēc nomazgāšanās dušā (tiesa, tas nav obligāts noteikums), savukārt pēc baseina lietošanas ieteicams atkal nomazgāties dušā.

 Pie mums visizplatītākās, neapšaubāmi, ir sausās pirtis jeb saunas un slapjās jeb tvaika pirtis. Tomēr tās nav vienīgās, turklāt daudzās valstīs šo abu veidu pirtīm tiek ieviesti katras tautas mentalitātei un tradīcijām atbilstoši uzlabojumi un izmaiņas. Jāatzīmē, ka parasti dažādo veidu pirtis nosauc tās valsts vai tautas vārdā, kuras tās ir ieviesušas un lieto, tomēr bieži par pirts nosaukumu nav vienprātības. Dažreiz kāds pirts veids tiek piedēvēts citai tautai, tāpēc es lasītājiem atvainojos jau iepriekš, ja manis aprakstītās pirts nosaukums neatbildīs tam, kas kādā citā literatūras avotā minēta ar citu nosaukumu.

 Eksotikas cienītājiem var piedāvāt bū­vēt arī turku pirti. Turku pirtī galve­nais ir panākt patīkamu organisma at­slā­bināšanos, atbrīvošanos. Turku pirts sastāv no piecām istabām, kurās ir da­žā­da temperatūra, un tajās tikai jāguļ. Pēc gulēšanas vienā istabā pāriet uz nākamo, kurā temperatūra jau ir augstāka. Ja pirmajā istabā temperatūra ir +42 °C, tad pēdējā tā jau ir +60 °C. Tvaicētavas turku pirtī nav, bet relatīvais gaisa mit­rums ir augsts, un atslābināšanās palie­li­nās līdz ar nonākšanu katrā nākamajā is­tabā. Lai pēc austrumnieku metodes no­ritētu pilnīgāka atslābinā­šanās, ķer­me­nis nepārtraukti tiek ma­sēts ar cim­du, kas izgatavots no zirga astes as­triem. Tiesa, jāatzīst, ka pie mums šādas pirtis nav iecienītas un individuālie būvē­tāji tādas nebūvē.

 Pilnīgi nesalīdzināmas ar mūsu pirtīm ir japāņu pirtis. Japāņu pirts sastāv no lie­las mucas, zem kuras metāla dibena ku­ras krāsns. Ūdens temperatūra mucā nepārsniedz 45 °C. Mucas dibenā at­rodas neliels soliņš, lai pirts apmeklētāji varētu atrasties pusguļus stāvoklī. Viss cil­vēka ķermenis, izņemot galvu, atro­das ūdenī, bet galvā ir aukstā ūdenī sa­mēr­cēta cepurīte. Šādā pirtī sildās aptu­veni 5 minūtes, pēc tam noslaukās, ieti­nās siltā halātā un atpūšas uz kušetes. Tieši šī gulēšana uz kušetes ir tvaicētava japāņu gaumē. Šādas pirts ierīkošana nav sarežģīta, un arī tās izmaksa nav lie­la. Jāatzīmē, ka šādas lielas mucas pēdējos gados ir parādījušās arī pie mums. Par to varēja pārliecināties būvniecības izstādēs, kur izgatavotājfirma interesentus iepazīstināja ar šādas pirts konstrukciju un darbību.

 Kā jau atzīmēts iepriekš, vēlamā temperatūra pirts karsētavā ir atkarīga no relatīvā gaisa mitruma.

 Par atsevišķu pirtniecības nozari var uzskatīt dažādas medicīniskās ievirzes pirtis, kas paredzētas noteiktu slimību ārstēšanai. Tiesa, tām bieži netiek būvēta atsevišķa pirts ēka vai telpas. Piemēram, veselībai ļoti noderīga ir tvaicētava maisā ar bērzu koka lapām. Cilvēks ielien maisā, kas pildīts ar bērza lapām, un sviedrējas. Kā zināms, bērza lapas satur lielu daudzumu ēterisko eļļu, C vitamīnu, A provitamīnu, miecvielas u. c. Ne mazāk veselīgas ir arī smilts pirtis, ko izmanto daudzu slimību (neiroloģisko, aptaukošanās, podagras u. c.) ārstēšanai. Uzskata, ka, sviedrējoties smiltīs, cilvēka organismam tiek nodota smilts gadiem uzkrātā saules enerģija. Ir arī citas laika gaitā izveidojušās tautas medicīnas pirtis.

 Pirts var būt atsevišķi stāvoša, iebū­vēta dzīvoklī, mājas pagrabā vai kādā ci­tā palīgtelpā. Saunu iespē­jams ierī­kot praktiski jebkurā brīvā mājas stūrītī – arī bēni­ņos, dzīvojamā istabā vai vannas istabā.

 Pilsētas dzīvokļos saunu visbie­žāk iz­bū­vē vannas istabā. Šādas saunas ierī­ko­šana nav vien­kārša. Vispie­mērotākā ir sa­liekami izjau­camā minisau­na. Mini­sau­nas ierīkošanai no lapko­ku koksnes dēļiem izgata­vo koka vairogus, iegādājas 2–5 kW elektrisko krāsni un metāla trauku ar akme­ņiem.

 Ir arī saunas-čemodāni. Tās izmanto galve­nokārt lie­kā svara nodzīšanai. Šādas saunas ierīkošanai izmanto pie­pūšamu tentu, kas sa­stāv no divām sa­lī­mētām sil­tumizturīga auduma kār­tām. Cilvēks iekārtojas tenta iekšpusē, galvu atstājot ār­pusē, un aizvelk rāvējslē­dzē­­ju. Tenta iekšpusē tem­pe­ratūra var sa­sniegt pat 130 °C. To panāk ar elektris­ko sildītāju, temperatūru re­gulējot ar regu­latoru-slēdzi. Šādas saunas sildītāju var pie­slēgt elektroapgādes tīklam vai arī elektriskajam aku­mula­toram.

 Pēdējā laikā ierīko arī saunas-skap­jus. Skapis izgatavots no koka brusām vai dēļiem, bet tā iekšpuse apšūta ar fo­liju. Lai uzlabotu saunas-skapja sil­tumtehniskās īpašības, tam bieži veido dubultsienas un starp iekšējo un ārējo apšuvumu ievieto siltumizolācijas ma­teriālus, visbiežāk – zāģskaidas. Tempe­ra­tūru regulē ar speciālu releju. Ūdens uz nokaitētajiem akmeņiem tiek padots, iz­man­tojot tāl­vadību.

 Dažreiz tiek izmantotas arī tā sauca­mās tū­ristu pirtis. Tās parasti ierīko upes krastā. Šim nolūkam sakrauj akmeņu kaudzi un tai apkārt izveido ugunskuru. Kad uguns­­­kurs izdedzis, aizvāc ogles un pel­nus, bet akmeņus pārklāj ar dažā­diem aromātiskiem augiem un koku za­riem. Virs akmeņiem uzceļ telti bez grī­das, bet uz akmeņiem uzlej ūdeni, tādē­jādi iegūstot tvaiku. Sildīšanos šādā pirtī apvieno ar atvēsināšanos upē vai citā ūdenstilpē.