Par
šīs pirts atklājējiem sevi uzskata gandrīz visas Ziemeļaustrumeiropas
tautas, jo pēc būtības somu sauna, krievu "baņja” un latviešu pirts ir
līdzīgas pēc uzbūves un lietošanas paņēmieniem. Dūmu pirts ir
īpaša. Tā ir koka baļķu celtne ar dabiskā materiāla jumta segumu
(niedres, skaidas, sūnu velēnas) un tiek būvēta bez skursteņa; tai ir
mazi lodziņi, durvis un šķirbas sienās. Melnās pirts galvenā atšķirība
ir krāsns uzbūve. Krāsns ir liels akmens krāvums (uz kura tiek
novietots katls ūdens sildīšanai), zem kura speciāli ierīkotā vietā
tiek dedzināta malka – attiecīgi akmeņiem pamazām sakarstot. Sakarsētie
krāsns akmeņi ir vienīgais siltuma avots šādā pirtī. Karstums šādā
pirtī ir vienmērīgs un spēcīgs. Lai palielinātu karstumu, gars jāuzmet
uz akmeņiem. Tas nozīmē – krāsns akmeņi prasmīgi jāapšļaksta ar siltu
ūdeni. Kurināšanas laikā dūmi cirkulē pa pirts telpu un sodrēji
uzkrājas uz krāsns akmeņiem, griestiem un sienām, kur arī paliek,
nodrošinot pirtī praktiski sterilu vidi. Kā zināms, dūmi satur
formaldehīdus, kas ir vieni no labākajiem antiseptiķiem. Tāpēc mūsu
senči pirti izmantoja kā vietu, kur dzima bērni, jo tā saimes mājās
bija vistīrākā un drošākā vieta gan jaundzimušajam, gan māmiņai.
Sodrēji ir labs absorbents, kas uzsūc visas nepatīkamās smakas no
iepriekšējā pirts apmeklējuma, tāpēc patīkami pirti apmeklēt vienlaikus
lielākam cilvēku skaitam. Neatņemamam pirts apmeklējuma sastāvdaļa
ir pirtsslotu un dažādu citu augu izmantošana pēršanās laikā.
Ārstniecības augu un koku zaru izmantošanas iespējas var būt ļoti
dažādas – var pagatavot tēju, izmantot pirts slotiņas sastāvā, masāžas
tīstoklīšu pagatavošanai, pirts gara aromatizēšanai, pirts lāvas zāļu
paklājiņa veidošanai un pirts priekštelpas izdaiļošanai. Melnās
dūmu pirtis saistās arī ar dažādiem rituāliem, ko savulaik mūsu senči
piekopuši. Rituālās pirtis galvenokārt tika veiktas gadskārtu svētkos,
darba un dabas svētkos, kā arī reizēs kas tika saistītas ar bērnu
dzimšanu un mirušo izvadīšanu.
|