Pēc konstrukcijas visas pasaules pirtis nosacīti var iedalīt četros pamatveidos, atkarībā no pērtuves telpas gaisa temperatūras un mitruma.

• Sausā gaisa pirtis – temperatūra no + 60 līdz +120° C, mitrums 5-25%
• Slapjā gaisa, jeb tvaika pirtis - temperatūra no + 50 līdz +85° C, mitrums 80-100%
• Ūdens, jeb japāņu pirtis – ūdens temperatūra no + 30 līdz +52° C
• Dažādas specifiskas ķermeņa karsēšanas metodes

  Atšķirīgi ir siltuma gūšanas avoti, telpu iekārtojums un veicamās pirts procedūras, kas izveidojušās pārmantojot tautu tradīcijas.
 Vienojošais faktors ir pirts apmeklējuma fizioloģiskā iedarbība uz cilvēka organismu. Visās pirtīs tiek veicināta pastiprināta sviedru izdalīšanās, kas savukārt nodrošina vielmaiņas galaproduktu un citu kaitīgo vielu (toksīnu) izvadīšanu no organisma. Karstā gaisa, ūdens kontrasta procedūru un aromātisko vielu iedarbībā tiek labvēlīgi iespaidotas un stimulētas visas organisma funkcijas. Cilvēkam uzlabojas un stabilizējas (harmonizējas) kopējais veselības un psihoemocionālais stāvoklis.

  Atmosfēras stāvokli raksturo temperatūra un relatīvais mitrums. Mitrums ir mainīgs, no 0 - 100%. Gaisa temperatūra dažādās pirtīs mainās no 30 – 150° C.

 Šajā lielumu diapazonā nosacīti var sadalīt pirtis:

• Sausā gaisa pirts – temp. 90 – 110° C, mitrums 5% – 10%; praktizē arī – temp. 120 – 140° C, mitrums 5% – 10%;
• Mitrā gaisa pirts - temp. 75 – 90° C, mitrums 20 – 35%;
• Tvaika pirts - temp. 45 – 65° C, mitrums 40% – 65%; praktizē arī – temp. 65° C, mitrums 65%; praktizē arī – temp. 70° C, mitrums 65%;
• Tvaika (ūdens) pirts - temp. 40 – 45° C, mitrums 100%.

  Uzskata, ka mitrās un ūdens pirtis (piem., japāņu pirtis) mazāk efektīvi atjauno darbaspējas. Organisma termoregulācijas sistēma dažādi reaģē atkarībā no gaisa mitruma. Sauss gaiss atvieglo mitruma iztvaikošanu no ādas virskārtas, elpošanas ceļiem un plaušām, mazāk intensīvi sakarsē audus, neizmainās gāzu apmaiņa plaušās, kopumā ņemot, atvieglo termoregulācijas procesus, un vieglāk ir izturams karstums. Pretēja ir mitra gaisa iedarbība. Tomēr nevar teikt, ka tvaika pirts nebūtu vēlama cilvēka organismam. Tai ir lieliska higiēniska iedarbība, norūdīšanās iespējas. Sausās pirtis ieteicamas mazāk norūdītiem cilvēkiem, kā arī atveseļošanās periodā, gados vecākiem cilvēkiem, sportistiem, lai atjaunotu spēku pēc fiziskas pārslodzes, kā arī notievēšanai.

SAUSĀ GAISA PIRTS
Somu sauna

  Saunās gaisa temperatūra var sasniegt +140 līdz +160° C , un mitrums 5-15%. Šāda gaisa temperatūra ir izņēmums no pieņemtā uzskata par somu saunu. Parasti, ja runā par somu saunu, kā par nacionālo bagātību, gaisa temperatūra tiek domāta +100 līdz +110° C, kas tomēr ir visoptimālākā. Siltuma avots ir krāsniņas, kas tiek kurinātas gan ar malku, gan ar elektrību. Virs krāsniņām ir novietots neliels akmeņu daudzums, kas sakarsē saunas gaisu.
  Sausais gaiss ir viegli panesams un atvieglo sviedru izdalīšanos. Ir teiciens:" Saunu var lietot jebkurš, kas ir spējīgs līdz tai nokļūt." Somi no agras bērnības pie saunas procedūrām pieradina bērnus. Laikam tāpēc ir izskaidrojamas arī mūsdienu saunas tradīcijas, ko var uzskatīt par neatņemamu somu dzīves sastāvdaļu. Uzskata, ka saunas apmeklējuma nepieciešamība somiem pastāv ģenētiskā līmenī, instinktu līmenī. Varbūt šī iemesla dēļ tiek uzskatīts, ka somi ir pati mierīgākā nācija. Saunas karstā gaisa iedarbība obligāti tiek apvienota ar aukstām ūdens peldēm. Pēršanās laikā pirtsslotiņas netiek izmantotas. Gaisa aromatizēšanai galvenokārt izmanto ēterisko eļļu maisījumus kas iedarbojas uz organismu kā ārstnieciska procedūra inhalācijas veidā. Saunas iedarbība ir atslābinoša un ieteicama vecākiem cilvēkiem, bērniem, pēc slimību rehabilitācijas periodā, sportistiem. Pēc karsēšanās ieteicama ir masāža un dažādas ādas skaistumkopšanas procedūras.

SLAPJĀ GAISA, JEB TVAIKA PIRTIS
Melnās (dūmu) pirtis

  Par šīs pirts atklājējiem sevi uzskata gandrīz visas Ziemeļaustrumeiropas tautas, jo pēc būtības somu sauna, krievu "baņja” un latviešu pirts ir līdzīgas pēc uzbūves un lietošanas paņēmieniem. 
  Dūmu pirts ir īpaša. Tā ir koka baļķu celtne ar dabiskā materiāla jumta segumu (niedres, skaidas, sūnu velēnas) un tiek būvēta bez skursteņa; tai ir mazi lodziņi, durvis un šķirbas sienās. Melnās pirts galvenā atšķirība ir krāsns uzbūve. Krāsns ir liels akmens krāvums (uz kura tiek novietots katls ūdens sildīšanai), zem kura speciāli ierīkotā vietā tiek dedzināta malka – attiecīgi akmeņiem pamazām sakarstot.
  Sakarsētie krāsns akmeņi ir vienīgais siltuma avots šādā pirtī. Karstums šādā pirtī ir vienmērīgs un spēcīgs. Lai palielinātu karstumu, gars jāuzmet uz akmeņiem. Tas nozīmē – krāsns akmeņi prasmīgi jāapšļaksta ar siltu ūdeni.
  Kurināšanas laikā dūmi cirkulē pa pirts telpu un sodrēji uzkrājas uz krāsns akmeņiem, griestiem un sienām, kur arī paliek, nodrošinot pirtī praktiski sterilu vidi. Kā zināms, dūmi satur formaldehīdus, kas ir vieni no labākajiem antiseptiķiem. Tāpēc mūsu senči pirti izmantoja kā vietu, kur dzima bērni, jo tā saimes mājās bija vistīrākā un drošākā vieta gan jaundzimušajam, gan māmiņai. Sodrēji ir labs absorbents, kas uzsūc visas nepatīkamās smakas no iepriekšējā pirts apmeklējuma, tāpēc patīkami pirti apmeklēt vienlaikus lielākam cilvēku skaitam.
  Neatņemamam pirts apmeklējuma sastāvdaļa ir pirtsslotu un dažādu citu augu izmantošana pēršanās laikā. Ārstniecības augu un koku zaru izmantošanas iespējas var būt ļoti dažādas – var pagatavot tēju, izmantot pirts slotiņas sastāvā, masāžas tīstoklīšu pagatavošanai, pirts gara aromatizēšanai, pirts lāvas zāļu paklājiņa veidošanai un pirts priekštelpas izdaiļošanai.
  Melnās dūmu pirtis saistās arī ar dažādiem rituāliem, ko savulaik mūsu senči piekopuši. Rituālās pirtis galvenokārt tika veiktas gadskārtu svētkos, darba un dabas svētkos, kā arī reizēs kas tika saistītas ar bērnu dzimšanu un mirušo izvadīšanu.

Slapjā gaisa, jeb tvaika pirtis
  Par slapjās pirts izcelsmes vietu dažkārt uzskata Somiju. Tā tomēr nav patiesība. Jau senatnē pirts tradīcijas bija izplatītas visām tautām ap Baltijas jūru un tālu līdz Urālu kalniem. Latviešu tradicionālā pirts ir slapjā pirts, kur izmanto karstā gaisa, mitruma (tvaiku), ūdens un augu iedarbību uz cilvēka organismu.  
  Siltuma avots ir krāsns, kas tiek kurināta ar malku vai elektrību. Atšķirībā no dūmu pirtīm šajās pirtīs ir iebūvēti dūmvadi un pērtuves telpā tie nenonāk. Karstais gaiss veidojas no sakarsētajiem krāsns akmeņiem. Šīs pirtis kā funkcionālas telpas izveido gan kā atsevišķas koka celtnes, gan kā vienu no telpām dažādos atpūtas kompleksos. Mūsdienās praktizē arī nelielas iebūvējamās kabīnes, kurās iespējams ir radīt dažādu klimatu, bet galvenā atšķirība no saunām ir pirtsslotiņu izmantošana un iespēja uzmest garu, tādā veidā radot pērtuves klimatu pēc nepieciešamības un konkrēto cilvēku vēlmes.
  Raksturīga iezīme ir pirtsslotu izmantošana pirts apmeklējuma laikā. Pirtsslotas visam gadam sien vasaras sakumā, jo tad lapas ilgāk turas pie zariem. Senatnē tās sēja platas, plakanas un uzkāra klētsaugšā, kur tās labi saglabājās. Parasti šāda pirtsslota derēja tikai vienai reizei, jo pēc lietošanas tā zaudēja lapas un bija jāizmet. Nolietotās slotas latvieši sauca par izpērām, no vārda izpērt. 
  Augus lāvas zāļu paklājiņam var vienkārši sapļaut pļavā, kur ir liela augu dažādība, kādā nojumītē izžāvēt un uzglabāt audekla maisos sausā, siltā telpā. Ieteicams safasēt tik lielos maisos, lai pietiktu vienai pirts iešanas reizei. Pēc kaltētās zāles uzklāšanas uz lāvas tā jāaplej ar karstu ūdeni un jāuzmet gars, tad uzreiz būs sajūtams spēcīgs, patīkams vīstoša siena aromāts, kas dos arī aromterapijas dziedinošo efektu.

Senā romiešu pirts - terma
  Seno romiešu termas bija kā veselas pilsētas, kur atradās praktiski viss, ko varēja ievajadzēties cienījamam pilsētniekam. Bez pirts telpām – baseiniem ar karstu un aukstu ūdeni, tepidārijiem (svīšanas telpas ar dažādu temperatūru un gaisa mitrumu), masāžas telpām - pirts kompleksā ietilpa arī vingrošanas zāles, stadioni, laukumi sporta sacensībām, maltītes zāles, bibliotēkas. Tiecoties pēc miesas tīrības, romieši neaizmirsa par dvēseli, tādā veidā sasniedzot miesas un dvēseles harmoniju. 
  Siltuma avots bija siltas grīdas, kuru sildīšanai tika izmantoti zemes dzīļu termiskie ūdeņi. Pa eju labirintiem ūdeņi nonāca pirtī un to apsildīja. Grīdas tika sasildītas līdz 60-70 ° C, un staigāt basām kājām pa šo grīdu nebija iespējams, tāpēc apmeklētājiem tika izsniegtas speciālas koka sandales.
  Romieši veda aktīvu iekarošanas politiku un iekaroja daudzas jaunas teritorijas, un tur veidoja savas kolonijas. Protams, arī karagājienos viņi neatteicās no savām ieražām un visur cēla termas. Varētu teikt, ka nežēlīgie iekarotāji – romiešu leģionāri šajā jautājumā uzstājās, kā savdabīgi apgaismotāji, pildot civilizējošu misiju un palīdzot pirts kultam izplatīties pa visu Eiropu.
  Varētu teikt, ka senajiem romiešiem pastāvēja pirts kults. Satiekoties romieši sveiciena vietā jautāja: "Kā svīsti?” Šis jautājums apliecina interesi par to, kāds ir satiktā veselības stāvoklis. Gājiens uz pirti bija svētki, jo rūpēšanās par veselību bija ļoti svarīga.
  Īpaši ārstnieciska iedarbības bija minerālu un sāļu bagātajiem termiskajiem ūdeņiem ar kuriem tika pildīti baseini. 
 Pēc klienta vēlēšanas varēja apmeklēt svīšanas telpas ar sausu vai mitru gaisu, kurās bija paredzēts pavadīt 15 minūtes. Pēc tam devās uz mazgāšanās telpu, kur  bija izvietoti milzīgi vara trauki, pildīti ar dažādas temperatūras ūdeni. Nomazgājuši netīrumus un sviedrus, apmeklētāji devās uz telpu, kur baudīja dažādas ķermeņa kopšanas procedūras. Saprotams, ka bagātie romieši šīs procedūras paši neveica. Priekš tā bija vesels štats dažādu specialitāšu kalpotāju. Bija mazgātāji, kuri ar speciālām sukām (no ziloņkaula vai no cēlkoka) attīrīja apmeklētāju ķermeņus. Bija speciālisti, kuri telpās uzturēja vajadzīgo temperatūru un piegādāja ūdeni. Bija masieri un speciālisti roku un kāju nagu kopšanai.
  Mūsdienās Eiropas teritorijā ir saglabājusies kūrorti vietās kur senatnē bijušas romiešu termas. Tie atrodas Itālijā, Spānijā, Vācijā, Austrijā, Čehijā, Grieķijā un citur kur virszemē sastopami termālie ūdeņi.

Turku pirts - hammam
  Gadsimtiem ilgi turku pirts ir kā maģisks, reliģiozs un higiēnisks rituāls. Šīs senās tradīcijas ir saglabājušās līdz mūsdienām. Austrumu pirtīm ir daudz kā kopīga ar romiešu termām, jo arābi tradīciju veikt peldes vannās pārņēma no romiešiem. Arābi pirti dēvē par hammam (no arābu vārda - "siltuma izplatītājs”). 
  No Romas aizgūto tradīciju iespaidā arī turku pirts arhitektūra līdzinās seno romiešu termām. Turku pirtis ir mazākas un ne tik greznas. 
  Masveidā pirtis sāka izplatīties tajā laikā, kad pravietis Muhameds sludināja, ka pirts karstums palielina auglību un attiecīgi - Islama piekritēju loku. Dabiski, ka pirts kļuva par neatņemamu reliģijas sastāvdaļu. Par pirts pamatfilozofiju kļuva garīgā attīrīšanās. Korāns vēsta, ka neviena lūgšana Dievam nav pietiekama, ja ķermenis nav attīrīts. Tāpēc pirtis pārsvarā ir celtas mošeju tuvumā. Atšķirībā no romiešu pirtīm, pirtīs nav fiziskas un garīgas izklaides iespējas. Vienīgais, kas saglabājusies ir masāža.
  Grīda šajās pirtīs tika sildīta ar karstu gaisu un tad aplieta ar karstu ūdeni, kā rezultātā veidojās tvaiks. Pirtīs tiek apsildītas sienas, grīda un "guļvietas”. Visa telpas iekšpuse ir veidota no marmora plāksnēm. 
  Pirts sākas no priekštelpas - ģērbtuves, kurā tiek uzturēta gaisa temperatūra 28-34°C. Šajā telpā apmeklētāji sasilda un sagatavo ķermeni, lai tālāk apmeklētu daudz karstāku telpu. Šī telpa ir daudz plašāka, kur izvietoti plakana akmens (marmora) plātņu soli – guļvietas. Guļot uz šiem karstajiem soliem, galvenais ir pamatīgi izsvīst. Apmeklējuma turpinājumā seko masāža. Ar diezgan raupja sūkļa palīdzību notīra sakarsētās ādas virskārtu. Pēc šī pīlinga seko pelde. No speciāliem traukiem ķermenis tiek aplaistīts ar dažādas temperatūras ūdeni, galvu - ar vēsāku ūdeni, kājas – ar karstāku ūdeni. Pēc dušas turpina masāžu. Pirtnieks vai masieris saziepē ķermeni, veicot masāžas kustības. Šai procedūrai izmanto ziepes, kuras iepriekš ir izšķaidītas speciālā traukā, veidojot putas. Saziepēšanas masāžas laikā neizmanto mazgāšanās sūkļus. Pēc masāžas seko peldes seklos baseinos ar dažādu ūdens temperatūru. Pēdējā apmeklējuma procedūra ir ķermeņa masāža ar aromātiskām augu eļļām.

ŪDENS, JEB JAPĀŅU PIRTS
Japāņu pirts - ofuro un sento

 Japānas pirts FURO ir tikpat sena kā budisms. Parastu privāto pirti Japānā sauc par FURO, izrādot īpašu cieņu - par OFURO. Pēc būtības japāņu pirts ir ļoti primitīva. Japāņu pirts īpatnība ir tā, ka pēršanās telpā virs krāsns ir liela muca vai koka baseins ar sasildītu ūdeni. Šīs mucas iekšpusē ir soliņš, uz kura apsēžas vai ieņem pusguļus pozu, pie tam ķermeņa augšdaļa līdz sirdij atrodas virs ūdens un tiek sviedrēta ar ūdens siltajiem tvaikiem.
  Sabiedriskās pirtis sauc par SENTO. Senāk šīs pirtis bija no lielām koka mucām, šobrīd tās līdzinās nelieliem , sekliem baseiniem, kas paredzēti 5.–8. cilvēkiem. Apkārt baseinam ir nolikti ūdens trauki (8–10 litri), lai pirms kāpšanas baseinā varētu nomazgāties.
  Ūdens tilpnēs sildās aptuveni 4 – 5 minūtes, pēc tam noslaukās un ietinās halātā. Atpūšoties, guļot uz kušetes aptuveni stundu, turpinās svīšana. Atpūšoties tiek dzerta tēja. Tie, kuri vēlas samazināt lieko svaru, lai labāk svīstu, ietinās vilnas segās. Pēc tam nomazgā sviedrus, noslaukās un stundu pavada lēnās pastaigās parkā.
  Pirts telpās ir ļoti laba ventilācijas sistēma. Japāņi uzskata, ka siltums un ļoti svaigais gaiss ir svarīgākā pirts īpašība.

DAŽĀDAS SPECIFISKAS ĶERMEŅA KARSĒŠANAS METODES

Ciedru skaidu vannas
  Ciedru skaidu vannas ir viens no nedaudzajiem Japānas pirts veidiem, kas atšķiras ar to, ka uz ādu iedarbojas nevis karsts gaiss, bet līdz 60 grādiem sakarsēts ciedru skaidu, lapu un ap 60 dažāda veida aromātisku ārstniecisko augu maisījums. Skaidās iegrimst līdz kaklam un sildās apmēram 15–20 minūtes. Pēc pirts seko enerģiska masāža.
  Šādas pirts īpatnība ir tā, ka sviedri, kas izdalās, uzsūcas skaidās, bet organisms pretī saņem milzīgu daudzumu ārstniecisku vielu. Šāda pirts uzsūc liekos taukus, atjauno ādu un iznīcina kaitīgās baktērijas.

Senlatviešu lapu suteņa vanna
   No koku lapām un ārstniecības augiem taisa suteņus dažādu ādas un kaulu kaišu gadījumos. To dara šādi: piebrauka ar lapām pilnu kublu, uzgāž tām virsū nedaudz verdoša ūdens un uzliek vāku, lai lapas labi sakarst. Tad slimais iegremdējas lapās (uzmanīgi: neapdedzinieties!) līdz jostas vietai vai kaklam un apņem sev apkārt bieza auduma gabalu (lai lapas tik ātri neatdzistu). Šādā «vannā» sēž no pusstundas līdz stundai.

Infrasarkano staru kabīne
   Infrasarkano staru kabīnes atnāca pie mums no Japānas, kur vienmēr bija īpaši saudzīga attieksme pret veselību, kas savieno garīga, dvēseliska un fiziska līdzsvara filozofiju.
  Infrasarkana kabīne ļauj atbrīvoties patīkamā siltumā jebkurā ērtā momentā. Speciāli sildītāji izstaro infrasarkanos, jeb siltuma starus, kas sasilda ķermeni 3-4 centimetru dziļumā. Kabīnēs ir sauss gaiss ar zemu mitruma procentu.

Kriosauna
  Radusies Japānā. Uz ķermeni iedarbojas šķidrā slāpekļa tvaiki. Zemā temperatūra organismam rada šoku, kas liek aktivizēties visām orgānu sistēmām. Ārēji kriosaunas kabīne ir līdzīga vertikālajam solārijam. 
   Procedūras noris sekojoši – cilvēks ieiet kamerā, tad operators, kurš visu seansa laiku kontrolē procesu, noregulē kameru augumam. Aukstais šķidrā slāpekļa tvaiks ieskauj ķermeni līdz pleciem, galva atrodas virs augšējās kameras līnijas. Līdz ar to kamerā esošais cilvēks var vērot apkārt notiekošo, sarunāties un brīvi kustēties.