Par
slapjās pirts izcelsmes vietu dažkārt uzskata Somiju. Tā tomēr nav
patiesība. Jau senatnē pirts tradīcijas bija izplatītas visām tautām ap
Baltijas jūru un tālu līdz Urālu kalniem. Latviešu tradicionālā pirts
ir slapjā pirts, kur izmanto karstā gaisa, mitruma (tvaiku), ūdens un
augu iedarbību uz cilvēka organismu. Siltuma avots ir krāsns, kas
tiek kurināta ar malku vai elektrību. Atšķirībā no dūmu pirtīm šajās
pirtīs ir iebūvēti dūmvadi un pērtuves telpā tie nenonāk. Karstais
gaiss veidojas no sakarsētajiem krāsns akmeņiem. Šīs pirtis kā
funkcionālas telpas izveido gan kā atsevišķas koka celtnes, gan kā
vienu no telpām dažādos atpūtas kompleksos. Mūsdienās praktizē arī
nelielas iebūvējamās kabīnes, kurās iespējams ir radīt dažādu klimatu,
bet galvenā atšķirība no saunām ir pirtsslotiņu izmantošana un iespēja
uzmest garu, tādā veidā radot pērtuves klimatu pēc nepieciešamības un
konkrēto cilvēku vēlmes. Raksturīga iezīme ir pirtsslotu
izmantošana pirts apmeklējuma laikā. Pirtsslotas visam gadam sien
vasaras sakumā, jo tad lapas ilgāk turas pie zariem. Senatnē tās sēja
platas, plakanas un uzkāra klētsaugšā, kur tās labi saglabājās. Parasti
šāda pirtsslota derēja tikai vienai reizei, jo pēc lietošanas tā
zaudēja lapas un bija jāizmet. Nolietotās slotas latvieši sauca par
izpērām, no vārda izpērt. Augus lāvas zāļu paklājiņam var
vienkārši sapļaut pļavā, kur ir liela augu dažādība, kādā nojumītē
izžāvēt un uzglabāt audekla maisos sausā, siltā telpā. Ieteicams
safasēt tik lielos maisos, lai pietiktu vienai pirts iešanas reizei.
Pēc kaltētās zāles uzklāšanas uz lāvas tā jāaplej ar karstu ūdeni un
jāuzmet gars, tad uzreiz būs sajūtams spēcīgs, patīkams vīstoša siena
aromāts, kas dos arī aromterapijas dziedinošo efektu.
